Lielais Ķīnas mūris

Lielais Ķīnas mūris ir viena no pazīstamākajām būvēm pasaulē un pievilina daudz jo daudz tūristu no dažādām valstīm. Mūris neveido vienotu, kompaktu nocietinājumu, tomēr tā daļas stiepjas tūkstošiem kilometru garumā pār kalniem, tuksnešiem un līdzenumiem. No vienas puses tas simbolizē bailes un Ķīnas izolāciju, bet no otras – ķīniešu tautas nesalaužamo garu.

Lielais Ķīnas mūris ir garākais nocietinājums jeb aizsardzības sistēma pasaulē. Tā nozīmīgākais posms sākas Qilian Shan kalnos valsts rietumu daļā un stiepjas līdz Shanhaiguan sargtornim Bo Hai līcī Ķīnas austrumos. Mūra pašreizējais garums ir apmēram 2400 km. Tas ir iekļauts arī UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Mūra celtniecības laikā tika izmantotas arī dabīgas aizsargbarjeras, piemēram, kalnu grēdas, tādēļ tagad, pastaigājoties pa mūri, iespējams baudīt elpu aizraujošus skatus.

Lielais Ķīnas mūris ir viena no pazīstamākajām būvēm pasaulē un pievilina daudz jo daudz tūristu no dažādām valstīm.

Lielā Ķīnas Mūra vēsture

Šī nocietinājumu būve daudzu gadsimtu garumā ir piedzīvojusi dažādas Ķīnas robežu izmaiņas. Mūra vēsture aizsākās ap 7.gadsimtu p.m.ē., kad Ķīna bija sadalīta vairākās valstīs. Katra no tām būvēja iespaidīgus nocietinājumus, lai pasargātu robežas no uzbrucējiem. Sākumā Lielais mūris sastāvēja no dažādiem māla un grants nocietinājumiem. 3.gadsimtā p.m.ē. pirmais apvienotās Ķīnas valsts imperators, Cjiņs Šihuans, pavēlēja šos nocietinājumus savā starpā savienot. Pēc savienošanas viņš lika tos atjaunot, pagarināt jau esošos mūrus, līdz tie izveidoja vienotu veselu struktūru.

Tajā laikā mūris bija 5000 km garš un stiepās no Lintao (Ķīnas rietumos) līdz Liaodongai (austrumos). Diemžēl, neskatoties uz mūra varenību, tas tomēr nepasargāja Ķīnu no mongoļu cilšu iebrukuma 12.gadsimtā vai mandžūriem 17.gadsimtā. Lielais Ķīnas mūris ir ticis paplašināts, pārbūvēts un pagarināts vairākas reizes dažādu dinastiju valdīšanas laikā. Katru reizi tas tika pielāgots tā brīža valsts robežu aizsardzības vajadzībām. Lielākā daļa pašreizējā mūra tika uzbūvēta Minu dinastijas laikā (1368.-1644.). Šajā periodā mūris bija 6350 km garš, un tā nozīme valsts aizsardzībā bija ļoti liela. Beigu beigās tas kļuva par pabeigtu, sarežģītu militāru sistēmu, kas sastāvēja ne tikai no mūra, bet arī pilsētām, pilīm, karavīru barakām un garnizona apmetnēm.

Lielais Ķīnas mūris ir garākais nocietinājums jeb aizsardzības sistēma pasaulē.

Galvenie fakti par Lielo Ķīnas mūri

Lielais Ķīnas mūris ir militāra būve, kas sastāv no vairākiem slāņiem: akmeņu plāksnēm, ķieģeļiem, zemes, oļiem un lieliem akmens klučiem no vietējiem karjeriem. Augstākajā vietā tas ir 7 metrus platus un 8 metrus augsts. Sākumā mūris tika celts, galvenokārt, no māla un akmeņiem. Bet Minu dinastijas valdīšanas laikā sāka izmantot arī lielus akmeņus un ķieģeļus. Arhitektūras risinājumi tika pakļauti mūra aizsardzības funkcijai. 

Mūra konstrukcija ļāva armijas daļām ātri pārvietoties gar valsts robežu. Noteiktos attālumos tika būvēti sargtorņi. Tie atradās divu loka šāvienu atālumā, lai neviens cīņas laukums nepaliktu neaizsargāts. Komunikācija starp sargtorņiem notika ar dūmu signālu palīdzību. Dažkārt izmantoja arī bungu rīboņu, zvanus vai ugunskurus. Šobrīd daudzas mūra daļas nav atjaunotas un atrodas uz sabrukuma robežas, daudzās vietās mūris ir nojaukts, lai atbrīvotu vietu jaunām būvēm. Pašlaik tikai neliela daļa mūra ir pilnībā atjaunota. Bet neatjaunotie posmi ļauj labāk izprast, kā mūris tika būvēts sensenos laikos. 

No vienas puses tas simbolizē bailes un Ķīnas izolāciju, bet no otras – ķīniešu tautas nesalaužamo garu.

Padomi apmeklētājiem 

Ķīnieši mēdz teikt:”Cilvēku, kurš nav redzējis Lielo Ķīnas mūri, nevar saukt par varoni”. Katru gadu simtiem tūkstoši ķīniešu un ārzemju tūristu apmeklē Lielo Ķīnas mūri. Izvēloties maršrutu, vērts izplānot, ko interesantu vēl pa ceļam var apskatīt. Tūristi ir ļoti iecienījuši dažādu darbnīcu apmeklējumus, piemēram, emaljas, nefrīta apstrādes un zīda darbnīcas. Ir vērts zināt, kur atrodas tuvākās medicīnas iestādes. Laiks Ķīnā ir mainīgs, katram gadījumam ieteicams labi sagatavoties. Ķīnu vislabāk apmeklēt maijā, septembrī un oktobrī. Ja ceļojums ieplānots vasarā, laiks var būt ļoti karsts, bet agrā pavasarī pārsteigumu var sagādāt smilšu vētras. 

 

Tūristu takas ir diezgan garas, tāpēc ieteicams nodrošināties ar pietiekamu ūdens daudzumu. Dažās vietās Lielā mūra apmeklējums var būt diezgan bīstams – kāpiens var izrādīties gana stāvs, tāpēc nepieciešami atbilstoši apavi, kas piemēroti pārgājieniem vai kalnos kāpšanai. Vēl jāņem vērā, ka tikai dažās vietās uz mūra ir margas vai pacēlāji. Vispopulārākais Lielā mūra posms atrodas Badalingā, 70 km uz ziemeļrietumiem no Pekinas. Tur var aplūkot atjaunotus sargtorņus un nocietinājumus no Minu dinastijas laikiem. Turpat atrodas arī Lielā Ķīnas mūra muzejs. Esiet gatavi, ka apmeklētāju būs ļoti daudz, jo šī vieta ir patiešām populāra. Mazāk apmeklētāju būs Mutianyu apvidū un vēl mazāk attālajos Simatai un Jinshaling nocietinājumos. Vēl ieteicams apskatīt atjaunotos Juyongguan, Jiayuguan un Shanhaiguan nocietinājumu posmus.  

 

Tiem tūristiem, kuri novērtē oriģinālas seno laiku vēstures liecības, ieteicams doties uz Simatai - 110 km attālumā uz ziemeļaustrumiem no Pekinas. Lai arī mūris šajā vietā ir daļēji sabrucis, tieši šeit ir iespējams izbaudīt seno laiku atmosfēru un apskatīt oriģinālo mūri no Minu dinastijas laikiem. 

 

Ķīnieši mēdz teikt:”Cilvēku, kurš nav redzējis Lielo Ķīnas mūri, nevar saukt par varoni”